Ik pa laikam pieskaros tēmai par ekrāniem un to ietekmi uz bērnu veselību. Lai gan uzskatu, ka viss nav tikai melns vai balts, palieku pie uzskata, ka bērniem līdz ~2-3 gadu vecumam vispār nevajadzētu dot ekrānierīces, bet vēlāk būtu svarīgi iemācīt ierīces lietot ar mērķi izmantot tās savā labā, piemēram, lai atrastu informāciju, mācītos, utt.
Ekrāns bērnu spēj pārņemt pilnībā, bērnam pašam nav jāpiepūlas, jo, skatoties ekrānā, ir tik daudz stimulu. Vēlāk bērnam vairs neliksies interesanti ne krāsot, ne spēlēties, jo ar rotaļlietām tik intensīvus stimulus ir ļoti grūti sagādāt. Ar parastajām rotaļām vairs nebūs tāda stimula, ātri pazudīs interese. Ja ātri pazūd interese, saīsinās uzmanības laiks… (šeit nerunāju par bērniņiem, kuriem ir UDHS)
Lai bērns veiksmīgi apgūtu dzīvei nepieciešamās prasmes un iemaņas, diezgan svarīgi, lai uzmanības laiks būtu pēc iespējas garāks. Lai bērns ar prieku veiktu aktivitātes, kas nesagādā tūlītēju rezultātu. Lai katrs mazais solītis vestu uz kādu lielāku mērķi, bet, lai bērns spētu priecāties arī par saviem mazajiem sasniegumiem.
Ir labi zināms, ka ekrānu lietošana, sevišķi vakaros, arī izjauc veselīgu nakts miegu. Zilā gaisma no ekrāniem supresē melatonīna veidošanos – aizkavējas gan iemigšana, gan mainās miega struktūra. Pilnvērtīga miega laikā smadzenes apstrādā pa dienu iemācīto, notiek atjaunošanās procesi, bērns aug. Ja izmainās miega struktūra, šie procesi ir traucēti.
Arī nesen veikti pētījumi rāda, ka bērniem, kuri dienā pie ekrāniem pavada 2 un vairāk stundas, ir sliktāki rezultāti gan valodas lietošanas, komunikācijas, gan domāšanas uzdevumos. Arī ar magnētiskās rezonanses izmeklējumiem ir pierādītas smadzeņu garozas izmaiņas bērniem, kuri bieži lieto viedierīces. Izmaiņas sevišķi izteiktas ir prefrontālajā garozā, smadzenītēs, parietālajā daivā, u.c. Prefrontālā garoza un frontālā smadzeņu daiva atbild par personības veidošanos, mācīšanos, sociālo uzvedību; smadzenītes koordinē un regulē muskuļu darbību, arī to muskuļu, kas atbild par runu.
Pētījumi par viedierīču ietekmi uz bērnu veselību turpinās un lielas metaanalīzes būs tikai pēc gadiem, bet es mūs visus aicinu būt atbildīgiem vecākiem jau šodien.
Rakstu šo gan priekš sevis, gan priekš Tevis, jo zinu, ka šo lasīs mammas un tēti. Mūsu – vecāku – pienākums ir bērniem piedāvāt kvalitatīvas alternatīvas ekrāniem. Tās būtu gan fiziskās aktivitātes ar koordinācijas un spēka treniņiem, gan prāta aktivitātes – puzles, konstruktori, saliekamie kluči, pašu izdomātas spēles, grāmatas, utt.
Es lieliski zinu, cik reizēm grūti ir izdomāt aktivitātes un, ka paši pieaugušie esam noguruši, aizņemti un kādi vēl. Vieglāk būtu nolikt ekrānu bērna priekšā un pašiem darīt savas lietas, bet vai ilgtermiņā tas ir labākais veids, kā bērnam pavadīt laiku? Šķiet, ka nē. Ja tomēr sliecamies jau agrīni iepazīstināt bērnus ar viedierīcēm, ļoti svarīgi šo laiku dozēt.
Gribu pateikt, ka mēs neviens neesam perfektie vecāki, mēs ļoti daudz nezinām un daudz arī kļūdāmies, visi esam tikai cilvēki. Perfekti bērnus audzina tikai tie, kuriem pašiem bērnu nav. Ar šo vēlos teikt – nekad nav par vēlu apstāties, atskatīties, padomāt, ieviest korekcijas, ieviest jaunus paradumus un ja tie mums šķiet labāki, turēties pie tiem.
Tas, kas mūsu ģimenē pēdējā laikā ir aktuāli – Jānim (3,9 g.) puzles ar daudz kauliņiem un kluči, koka vilcieniņš; Katrīnai (1 g.) grāmatas ar cietajām lapām, mammas žurnāli, sadzīves lietas, brāļa rotaļlietas). Kopā ar Jāni reizēm skatāmies dabas raidījumus vai filmas, bet skatāmies kopā un pārrunājam, kas notiek, cenšamies šim laikam iedot pievienoto vērtību. Mums mājās nav televizora, tāpēc “fonā” raidījumus neskatāmies. Šogad esam ieviesuši arī #screenlesssestdiena, ko arī paši pieaugušie cenšamies pavadīt bez ekrāniem vai vismaz bez interneta.
Ar šo postu gribu tikai lūgt aizdomāties par šo tēmu, jo vecāku ziņā zināmā mērā ir tas, kā attīstīsies mūsu bērnu smadzenes. Pasaulē ir tik daudz brīnišķīga, ko apgūt un redzēt, neliekam tam priekšā ekrānus.